4. Melbāržu Mārtiņš Skultē. Balss, l892. g., nr. 45. L,P, VII, I, 1069, 5.

Pa Skultes muižas Gāgas pļavām tek Arsu upīte un tur upītē, dziļā bedrē, glabājoties liels vairums sudraba naudas, kas parādoties ik pa simtu gadiem jaunavas veidā ūdens virsū.

Reiz muižas darbinieki muižas gaitās pļāvuši minētās bedres tuvumā. Bijis dienasvidus laiks un darbinieki, nolikuši izkaptis pie malas, devušies uz piekalniņu upītes malā pusdienu ēst. Piepēži - bijis taisni ap pulksten divpadsmitiem - ūdens sācis stipri burbuļot, kustēties bedres vidū un smuidra jaunava, daiļā augumā pacēlusies no ūdens. Ģīmja un miesas āda tai mirdzējusi sudraba baltumā. Ūdens šļakstēdams tā izklausījies it kā metala skaņā. Jaunava izstiepusi rokas pret darbiniekiem, jautādama skaidrā balsī: Kas mani precēs? Kas mani precēs? Darbinieki izbailēs vai sastinguši un neviens neatģidis ko atsacīt. Brītiņu tā izstieptām rokām ūdens virsū pastāvējusi, tad atkal žēlā, sāpīgā balsī iesākusi: Simtu gadu gulējusi. simtu gadu vēl gulēšu! To teicis, mirdzošais tēls zibens ātrumā iegrimis ūdenī, atkal nodunēdams kā metals. Vīrietis, tajā brīdī solīdamies jaunavu precēt, būtu ieguvis lielu bagātību: jaunava būtu pārvērtusies viņa priekšā par naudas kaudzi.