Nauda parādās par cilvēku.

16. Runtuļu Vilis Vilcē. Jkr IV. T.P, VII, I, 1073, 19.

Reiz viena sieva ap pašu pusnakti gājusi gar Sila Kuršu krāci. Tā pabail viņai gan bijis, bet neko darīt, kad jāiet, tad jāiet. Pagājusi krācei jau gandrīz garām, te nākot tai pretim tāda «eciemāte» pelēkā zīda kleitā. Sieva padevusi labvakaru, steigusies gaŗām, bet «eciemāte» nelaidusi - teikusi, lai nākot šo pavadīt. Viņas izstaigājušas priedes krustām, šķērsām, līdz beidzot pie krāces ieteikusies, ka tai vaļas vairs neesot, jo drīzi būšot gailis dziedāt un tai jāejot pie dusas. Viņa sievai roku sniegusi, lai lienot tai līdza patiltē. Sieva paņēmusi sniegto raku, bet kad tā bijusi auksta kā ledus, tad viņa roku palaidusi vaļā un krustu sev pārmetusi. «Eciemāte», to redzēdama, iesteigusies viena pati patiltē un, saukdama: «Simtu gadu esmu gulējusi, simtu gadu vēl jāguļ!» pārvērtusies lielā sudraba čupā un nogrimusi zemē.