17. Lejaslauka Pumpurs Kosē. «Baltijas Vēstneša» piel 1893. g. nr. 68. LP, VII, I, 1073, 20.

Netālu no Mizaiņu mājām atronas mazs mežiņš, kas senākos laikos bijis izdaudzināts par lielu mokšu vietu, tā ka pat dienas laikā neviens neiedrīkstējies tam tovoties, jo tur arvienu balta vecene bijusi redzama uz ciņa ceļa malā sēžam. Reiz vienam saimniekam vecene sapnī parādījusies un sacījusi: «Tagad man laiks iet projām, jo kad jūs bijāt tik muļķi, tad paliekat arī tādi līdz pastara dienai. Ja viens būtu sacījis uz mani «Labdien!», tad es tūliņ būtu pārvērtusies par naudu.» Vecene pazudusi un nekad vairs nebijusi redzama.