Nauda parādās par cilvēku.

19. Fr. Brīvzemnieks, «Sborņik». LP, VII, I, 1074, 22.

Reiz vienam vīram nakts laikā iegadījies pa mežu iet. Tad tur piepēži no viena koka iznākusi resna vecene, sniegdama viņam roku. Bet vīrs baidījies roku pretim sniegt. Nu vecene sākusi lūgties: ja vairāk ne, lai jel ar vienu pašu pirkstiņu aiztiekot; bet vīrs ir to baidījies darīt. Tā viņi abi nostaigājuši līdz resnam ozolam. Teitan vecene pagriezusies uz zemnieka pusi, sacīdama: Žēl gan, ka mani neaizkāri. Man ik pa ilgiem gadiem vēlēts tikai vienu reizi zemes virsū rādīties; ja kāds mani tagad būtu aizkāris, tad es būtu pārvērtusies par naudas kaudzi. Bet nu man jāslēpjas atkal daudz, daudz gadu, kamēr varēšu laukā nākt.» To sacījusi, resnā vecene pazudusi ozolā.

P i e z ī m e. Gluži tāpat stāsta Tukuma apkārtnē, bet tur teikts, ka vecene (kundze) no koka iznākdama, sukājusi ar zelta susekli savus matus. L.P.