21. Putvaidis Jaun-Laicenē. «Balss», 1889. g., nr. 3. LP, VII, I, 1074, 25.

Reiz ap pusnakti vīrs braucis pa mežu gaŗām tai vietai, kur stāstījuši, ka tur zemē nauda esot. Te viņam nāk nejauka vecene pretim, noķēzījusies, noķērnājusies, lūgdama, lai ņemot viņu ratos sev blakam. Kad to vīrs nedarījis, tad lūgusi, lai viņu nobučojot un kad arī to darīt vīrs liedzies, tad lūgusi, lai taču vismaz pagrūžot viņu ar kāju. Bet arī to vīrs nedarījis. Te vecene piepēži pārvērtusies par naudas mucu un dimdēdama, žvākstēdama nogrimusi zemē, izsaukdamās: «Gulēju zemē jau simtu gadu, nu gulēšu otru simtu gadu!» Vīrs nožēlojis, ka nepiepildījis neviena vecenes lūguma, tad naudas muca būtu palikusi viņam. Taisni simtu gadu no tā brīža, kad nauda ierakta zemē, tā parādoties atkal zemes virsū.