23. Krēsliņu Jānis Malienā. «Latviešu teikas iz Malienas». LP, VII, 1, 1075, 27.

Vecais Andris ara tīrumā uz Cepļa kalna. Te uz reizi no krūmiem iznāca skaista, lepni ģērbusies kundze. Pie Andra pienākusi, viņa teica: «Vecīti, pieliec vienu pirkstiņu pie manis!» Andris izbijās un drebēdams atbildēja: «Vai, žēlīgā lielmāte, kā es, vienkāršs zemnieks, drīkst roku pielikt pie tādas aunstas kārtas kundzes?» - «Bet, vecīti, es jūs gauži lūdzu, ja ne pirkstu, tad pātagas kātu!» Andris bailēs meta krustu priekšā un sāka tālāk art; bet kundze staigāja Ardram vai pus cēlienu pakal un lūdza, lai viņu aizkar. Bet Andris no bailēm ir acu nepacēla. Te balss aiz muguras bubināja: «Vai, vai, vai! Nu laiks klātu, jāsteidzas atpakaļ zemes klēpī. Simtu gulēju, simtu būs atkal jāguļ. Varbūt tad gadīsies, kas mani atpestīs!» Andris atskatās drusku atpakaļ un redz, ka kundze miglā tērpta, pa krūmiem aizlidinās uz veco ozolu. Pie ozola tēls pazūd, ka nozvarkst vien. Andris redz, ka kundze pārvēršas par naudas čupu. Andris metas abām rokām čupā iekšā, bet nauda nogrimst zeme, tikai divi gabali paliek, kurus Andris vēl šo baltu dienu glabā par piemiņu un saviem klausītājiem stāstīdams rāda.