39. Alma Krieve, Z. Lancmaņa kr.

Reiz uz Tirzas Āža dzirnavām aizbraucis viens saimneks malties. Dzirnavām bijis pietrūcis ūdens, un viņš dabūjis gaidīt. Gaidījis, gaidījis līdz vakaram - uznācis miegs. Viņš apgūlies uz vezuma un redzējis sapni, ka pusnakti, uz māju braucot, Āža silā tas satikšot savu laimi. Kad malējs uzmodies, tas vairs negaidījis uz malšanu, bet tūliņ jūdzis zirgu un braucis uz māju. Kā ticis sila vidū, tā iznākušas no meža divi sievietes: viena baltās, otra sarkanās drēbēs un lūgušas, lai pavedot. Braucējs izbijies, uzcirtis zirgam ar pātagu un rikšiem laidis projām. Bet sievietes skrējušas un lūgušās, lai kaut ar pirkstiņu pie viņām pieduŗoties. Braucējs vēl vairāk izbijies un laidis prom, ko tik mācējis. Izbraucis cauri silam, bet sievietes skrējušas pakal 1īdz tuvākām mājām. Te abas sievietes sasitušās kopā un pārvērtušās par naudas mucām: viena par zelta, otra par sidraba mucu. Abas mucas vēlušās uz akas pusi saukdamas: «Labu gribējām, bet nevarējām!» un ievēlušās akā. Tad tik saimnieks atjēdzies un iesaucies: «Redz', kur mana laime nogrimst!»