42. Skolnieks Andrejs Ritenis no 50 g. vecās Annas Drulles Nīcā.
Reiz gar vieniem kapiem gājuši cilvēki pa nakti un redzējuši lielu vīru, kas saucis: «Nošņūc man to degunu!» Gājēji aizskrējuši kā nelabie. Pa ceļam satikuši vecu zaldātu un teikuši viņam, lai tas ejot. Zaldāts ir ar mieru. Vakarā viņš iet tai pašā laikā gaŗām tiem kapiem. Piegājis pie kapiem, viņš redz vīru, kas sauc: «Nošņūc man to degunu! » Zaldāts piegājis klāt un ķēris degunu, bet deguns bija ļoti liels. Zaldāts saķēra ar visu roku un labi sapurināja. Uzreiz vīrs sabruka, un tanī vietā, kur vīrs stāvēja, radās naudas grāpis. Zaldāts grāba naudu un bēra kabatā. Kad bija piebēris visas kabatas un cepuri, zaldāts domāja, ja būtu vēl kāds, es dotu arī naudu tam. Uzreiz naudu izšļuka no kabatām un cepures, un zaldāts palika bez nekā.
Nu zaldāts nezinājis, ka nevajadzējis par citiem domāt, ja tad nauda pazūd.