Nauda parādās par kustoni.

12. M. Garkolne no 76. g. v. T. Staleidzānes Atašienē.

Agruokūs laikūs jauni puiši globuojās nu kungim, ka jūs napajemtu kara dīnestī. Vīnu reizi vīns taids puiss aizguoja uz pierti, paleida zam luovas un guļ. Pašuos pusnaktīs īskrēja piertī treis puiši, kuri beja puorsataisījuši par cylvākim valni un prosa vīns nu ūtra: «Vai labi dzeivuot? - «Man labi!» soka vīns. «Man arī labi!» soka ūtrs. «Bet man tagad pavysam slykti: muna nauda atsarūn teirumā zam akmeņa un jū sorguojūt, munu muguru pastuovīgi oruoji bruožoj ar orklim un ecēžom, bet tagad es esmu atradis lobu vītu, divpadsmit jyudzes dziļu olu zam bārza saknem un tur varēšu nūglobuot sovu naudu!» soka trešs. «Kai tu puornessi naudu?» prosa nu juo. «Es naudu puortaisīšu par gūvi, jo gūvs uodā nauda sabārta, un vesšu gūvi itkai uz tiergu puordūt,» atbildēja valns. «Bet jo kas gribēs gūvi pierkt un pīliks rūkas, tad gūvs sabiers naudā!» soka jam cyti valni. «Es nikuo narunuošu un nivīns naliks rūku pi gūvs,» soka valns. Tai valni izarunuoja un aizskrēja. Reitā puiss izguoja nu pierts un īt pa ceļu nu mīstiņa puses. Taišņi cylvāks vad gūvi. «Kur tu ved jū? » prosa puiss, bet valns nikuo naatbild. «Tys pats ira padūmuoja puiss un soka: «Es ari gribu gūvi nūpierkt, vajag pasavērt, cik loba ir!» Puiss pīlyka rūku pi gūvs un gūvs sabyra naudā, bet valns, bļaudams, aizskrēja prūjom. Puiss salasīja vysu naudu, atguoja uz sātu un dzeivuoja boguots mīrīgi, jo nu kara dīnesta atsapierka.