Vērsis apsolīts par naudu.

22. Edgars Mičuļs no M. Puncuļes Makašānu pag.

Seņ senejūs laikūs vīns gons dzonuoja gūvis un vuškas teirumā. Vīnu dīnu gons sēdēja pi kryumim, bet lūpi staiguoia un ēdja zuoli. Te divi vylki pīguoja pi gona un vaicoj: «Mīlais cylvāks, īdūt myusim divi gūvis, kuras ir bez rogim!» Gons nūsabeida, bet pēčuok suoka vērtīs uz lūpim un nivīnas gūvis jis naredzēja, vysas puorsatalsīja pa vuškom un tai tei dīna puorguoja, ka pi juo nabeja ni vīnas gūvis un vylki ari tai pat pazuda. Vokorā gons sadzyna lūpus sātā un pi sātas jau vysas vuškas palyka otkon par gūvim. Gons sadzyna lūpus un izstuostīja, kas ar jū nūtyka. Reitā ūtrs gons aizdzvna lūpus uz tū vītu, bet nikur nikuo naredzēja un vokorā, kad sadzyna lūpus sātā, suoka smītīs tam gonam, ka jis izdūmuoja taidu jūku. Trešā dīnā tys pats pirmais gons izdzyna otkon lūpus uz tū vītu, un pats atsasāda pi tīm pat kryumiņim. Otkon atskrēja vylks un runoj gonam: «Tu lels muļķis, navarēji apturēt vylku un pajemt lelū kotlu ar zalta naudu! Pasacījis itūs vuordus, vylks nazuda un gons vairuok nikur nikuo naredzēja, bet vysu dīnu dūmuoja, ka jam beja laime pajemt kotlu ar zalta naudu, bet jis nikai navarēja saprast sajemt tū lelū laimi, kuru jam vairuok ni kod savā dzeivē naredzēt.