Vērsis apsolīts par naudu.

28. J. Ozols Saukā. Brīvzemnieka «Sborņik. LP, VII, I, 1139, 1.

Reiz bija saimnieks aplam drošs cilvēks; viņš pastāvīgi nēsājis zobinu klāt un nebaidījies ne no paša velna. Viņam bija gans nabaga zēniņš. Tas padzirdēja, ka viņa māte esot izsviesta no būdiņas, tāpēc ka nebijis īres ko samaksāt. Zēns ganīja savus lopus un bija nobēdājies. Piepēži viņam piestājies viens kungs, vaicādams: «Kāpēc tu bēdīgs esi?» Gans atbild: «Kā nebūšu bēdīgs? Manai mātei jādzīvo zem klajas debess un es tai palīdzēt nespēju.» - «Ko tu man dosi, ja es tev tikdaudz naudas sniegtu, ka ir tev, ir tavai mātei pietiktu?» - «Ko tad tu gribētu? Man nekā nav.» - «Dod man savu balto suni!» - «Nē, to suns nav mans, tas ir saimnieka. Ja bez viņa pārietu, nevaru; saimnieks mani kultu pie nāves, vēl aizdzītu.» - «Bet ja par viņu vari naudu dabūt, saki saimniekam, ka tas mežā noklīdis. » - «Nē, melot gan neiešu!» - «Nu, ko tad vari man dot » «Man vairāk nekā nav kā viens vienīgs pieckapeiknieks tas pats vēl mājā pie tam.» - «Atnes to nākošu nakti te! es šinī vietā tevi gaidīšu un naudu iedošu.» Zēns novakarā pārdzen lopus, paēd vakariņas, paņem savu pieckapeiknieku un aiziet uz mežu. Kungs viņu jau gaidīt gaidīja un tūliņ aizved zēnu pie doba koka, saņem pieckapeiknieku un iedod tikdaudz zelta un sudraba, ka ne panest gandrīz. Zēns pārstiepa naudu mājā, iebēra savā šķirstiņā un aizslēdza; tikai vienu zelta gabalu paturēja klāt, pabāzdams apakš pagalvja. Otrā rītā zēns apskatīsies - redz: viņa zelta gabals vesels kā bijis. Vēlāk viņš pastāsta arī saimniekam, ka naudu saguvis. Nu abi divi aizies pie šķirstiņa un atslēdz; bet šķirstiņā ne graša vairs. Izdzina atkal zēns lopus. Bet līdz ko iegājis mežā, kungs klāt: «Atdod manu zelta gabalu, ko paņēmi.» Ieraudzīt kungu tagad zēns vairs nevarēja, no balsa tikai pazina. Bet viņam netika zelta gabalu atdot un kungs tādē sāks zēnu grūstīt un mocīt. Nomocīja tā nabadziņu, ka jādomā: tas caur sienu izrauts. Neko darīt, bija jāatdod zelta gabals. Bet pēc ir tad zēnam miera nebija, kungs rādījās sapnī, vienā mukā tiŗādams: kāpēc tūliņ ātrumā neatdevis zelta gabalu? Ko nu. Tad saimnieks ņēmās aizvest zēnu pie mācītāja. Mācītājs aplasīja (apsvētīja) zēnu un sacīja, ka naudu, ko kungs bija devis, zēna pēcnākamie atkal iegūšot, tāpēc ka kungs no savas puses neesot atdevis zēnam pieckapeiknieku.