Agrākos laikos, kur tagad ir draudzes skola, esot bijusi kapsēta. Reiz kad skola bijusi tik vēl pusgatava, tumšā rudens vakarā nācis viens mūsu kaimiņu vecītis. Tikko viņš ticis viņā kalna galā, te uzreiz no skolas iznācis balts tēls un gājis taisni uz viņu. Vecītis izbrīnījies, kas gan tas varot būt tādā negatavā, tukšā ēkā. Bet te jau sieva viņam klāt un iet līdzās. No bailēm viņš aizgājis uz otru ceļa malu, bet šī atkal viņam līdz. Lielās bailēs viņš sācis skaitīt lūgšanas, bet šī arvien gājusi līdz. Iešana bijusi tik grūta, ka sviedri lijuši no pieres un elpa likusies cieti, tā viņš aizmocījies līdz kalna galam, paskatījies sānis: baltais tēls nekur vairs nebijis redzams. Nu arī pašam uzreiz palicis ļoti viegli. Reiz ap to pašu laiku gājis viens vīrs pa to leju un ieraudzījis mazu uguntiņu spīdam. Tiklīdz viņš nu ticis līdz uguntiņai, tā tūliņ pazudusi un tai vietā stāvējusi un gaidījusi kāda balta sieva. Bet vīrs nav drīkstējis viņai tuvoties. Tā tad nu teikusi: «Simtu gadu esmu gulējusi un simtu gadu vēl gulēšu.» Tad viņa skanēdama sabirusi kopā. Vīrs nu žēlojies, ka no bailēm neesot aizticis, jo citādi būtu palicis bagāts.