Vergu laikos viens darbinieks braucis no Palsmanes uz māju. Nokavējies gaitās riju kuļot. Bijusi sestdienas nakts. Kad nobraucis līdz Kamaldiņa upītei (Abula pietekai), tad pie brasla, kur pār upīti braukuši - jo toreiz vēl tilta nav bijis - stāvējusi lepna balta dāma un lūgusi, lai to pavedot. Darbinieks nekā neatbildējis, jo negribējis dāmu vest, vāģi bijuši pagalam veci un zirgs nodzīts muižas gaitās. Darbinieks lēni braucis pār upīti. Kad viņš bijis jau otrā krastā, tad atskatījies. Baltā dāma bijusi iebridusi upītē un sabirusi lielā sidraba naudas kaudzē. Nauda lēni nogrimusi un tai grimstot atskanējusi savāda skaņa: «Nu man jāguļ atkal simtu gadu!»

Nu tik vecis sapratis, kas lepnā dāma bijusi. Būtu tas dāmu paņēmis vezumā, tā sabirtu viņa vāģos naudas kaudze.