Reiz viens ceļavīrs braucis ar malku no Palsmanes puses uz Ranku. Netālu no Ūdrupes kroga tam uznākusi nakts. Ceļavīrs braucis tālāk, bet pret Sebra kalnu tas uzsēdies uz vezuma, sajutis lielu nogurumu un mazu brīdi vēlāk jau snaudis. Pēc brīža ceļavīrs pamodies. Zirgs bijis apstājies pie neliela kalna un gausi plūcis ceļmalas apputējušo zāli. Pie kalna nelielajā gravā spīdējusi uguns. Ceļavīrs domājis, ka pieguļnieki uguni sakūruši, un gribējis iet uzpīpēt. Pie ugunskura ceļavīrs ieraudzījis jaunavu baltās drānās uz sarkana kamola sēdot. Tikko ceļavīrs liecies pēc uguns, jaunava sākusi dziedāt un beigās 1ūgusi, lai viņu aizskaŗot. Ceļavīrs sabijies un aizgājis pie zirga. Braucot gar gravu, ceļavīrs izdzirdzis jaunavu sakām: «Simtu gadu jau gulēju, nu gulēšu desmit simtu!»

Tagad vīrs sapratis, ka jaunava bijusi apburta nauda, un savu bailību nožēlojis, bet bijis jau par vēlu. Nodzisusi uguntiņa, pazudusi bālā jaunava, tik pār gravu savilkusies bieza un balta migla.