Viena sieva ar savu māsu braukušas gar Usmas ezera malu, no ezera iznākusi balta vāja sieva un lūgusi, lai šīs pavedot.

Sievām palicis bailes un šīs tik sašāvušas zirgiem un laidušās projām. Pēc sievām pa to pašu ceļu vēl braucis viens zemnieks baltā sieva arī tam lūgusi, lai viņu pavedot. Zemnieks nemaz neklausījies spoka runā un tik braucis tālāk, baltā sieva nosaukusies vēl viņam pakaļ: « Simtu gadu gulēju, vēl simts jāguļ.» Ar tiem vārdiem sieva pazudusi. Naktī zemniekam parādījusies baltā sieva sacīdama: «Es esmu apburta nauda, un tev tik vajadzēja man pieskarties un es būtu palikusi par naudas čupu. Simtu gadu es jau gulēju ezera dibenā, vēl simts jāguļ.» Zemnieks tūliņ skrējis uz ezeru, domādams, ka sieva vēl tur būs, bet viņš redzējis tikai, ka zeme bijusi ieliekusies, kur baltā sieva staigājusi, un kur stāvējusi, tur palikusi bedre.