Veci ļaudis stāsta, ka pie Nastas šķūņa Anužu upītē esot daudz naudas aprakts. Nastas šķūnis atradas ceļā uz Talsiem starp Odres muižu un Nurmuižu.

Reiz vienā piektdienas vakarā Nurmuižas mācītājmuižas kalps Irbīte braucis mājā no Talsiem, un braukdams snaudis. Pēkšņi pie Nastas šķūņa uz tilta zirgs apstājas un nekust vairs no vietas. Irbīte satrūkstas un krēslā sāk pētīt, kas tur īsti ir. Pie tilta margām piespiedusies stāv balti ģērbta jaunava un 1ūdz, lai Irbīte iesitot viņai ar pātagu. Irbītim no bailēm mati stāvus ceļas, un šis i nedomā to darīt. Bet jaunava aizvien neatlaidīgāk sāk lūgties, lai sitot šai, un ja ne, lai kaut pirkstu šai pieduŗot Irbīte sit zirgu kā neprātīgs un zirgs arī sāk kustēties. Bet aiz muguras Irbīte dzird, ka jaunava nosaka: «Muļķis, tu būtu laimīgs kļuvis! Tagad septiņi simti gadu esmu gulējusi, vēl septiņi simti man jāguļ!» Nu pār tilta margām ilgi skanēdama sabirst zelta nauda upītē. Otrā rītā Irbīte paķēris līdzi mācītājmuižas gana zēnu skrien lūkot, bet vairs ne vēsts: ne no naudas, ne no jaunavas.