Reiz tumšā naktī, viens smilteniešu saimnieks braucis no dzirnavām uz māju. Nonācis pie Kamaldiņas upītes, kas ir Abula pieteka no labās puses, viņš redzējis, ka uz upītes krasta kurējusies savāda uguns. Kad dzirnavnieks piebraucis ugunskuram tuvāk, uguns tā kā izjukusi un no viņas iznākusi lepna dāma un gājusi braucējam blakus. Saimnieks jau pacēlis pātagu un gribējis tai dāmai reiz laist, bet apdomājies un gājis tik vezumam līdz. Bet smalkā dāma visādi gribējusi, lai tai aiztiek. Nākusi tuvāk, aizgājusi gabaliņu priekšā un tad grozījusies gājējam pa priekšu. Runāt gan nav runājusi. Nākusi lielu gabalu līdz. Saimnieks jau iebraucis mežā. Dāma sekojusi arī tur. Bet kaut kur tuvumā dziedājis gailis. Smalkā dāma savādi iekliegusies un sabirusi lielā sudraba naudas kaudzē. Nauda lēnām nogrimusi un grimstot atskanējusi baiss: «Trīs simti gadu gulēju zemē, nu jāguļ vēl trīs simti gadu.» Nu tik saimnieks sapratis, kas bijusi smalkā dāma un ko viņa gribējusi. Viņa bijusi naudas muca. Ja saimnieks būtu tai aizticis, tā tūliņ sabirtu naudas kaudzē un saimnieks varētu to mierīgi saņemt.