Reiz vecos laikos Barmaņu pagasta Antužu mājas puisis jājis pieguļā. Bijusi jau krēsla. No ganības paegļiem puišam pretim iznākusi veca, noskrandījusies sieviete un lūgusi, lai viņš sakot, ka to precēšot. Puisis nekā neatbildējis un turpinājis ceļu. Vecene žēli ievaidējusies un pazudusi. Nožvadzējusi nauda un it kā no zemes apakšas atskanējusi balss: «Simtiem gadu nogulēju, vēl simtiem jānoguļ.» Rītā puisis tai vietā, kur pazudusi vecene, atradis lielu dziļu bedri.