Seces pagastā pie Jaunajiem kapiem ir kalns, ko sauc par Kroņa kalnu. Šinī kalnā ir daudz māla bedŗu un arī kaļķu ceplis.

Senos laikos pa vakariem vienmēr tur redzēta uguntiņa spīdam. Reiz pievakarē no tuvējām mājām gājušas divas meitenes un ieraudzījušas ceļmalā vecu māmiņu guļam. Māmiņa vaidējusi un vārgā balsī žēli lūgusies: «Mīļie, labie bērniņi, aizskariet mani! Kaut mazo pirkstiņu pieduriet man klāt! Simtu gadu jau esmu gulējusi. Ja neaizskarsit, gulēšu vēl simtu gadu.» Meitenes nobijušās skrējušas uz mājām un pārnākdamas stāstījušas par redzēto. Mājinieki meitenes par viņu bailību norājuši. Tanī vietā senos laikos esot bijusi aprakta nolādēta nauda. Vecenītes veidā tā nu parādījās bērniem. Ja bērni tai kaut mazo pirkstu būtu piedūruši klāt, vecenīte būtu pārvērtusies atkal par naudu. No tā laika vecenīte uz kalna vairs neesot redzēta, arī uguntiņa vairs neesot spīdējusi.