Viens vīrs reiz braucis par Kāša upes tiltu, pie kura stāvējusi liela balta sieva. Kad nu vīrs tai nobraucis garām, tad tā sieva esot šim teikusi: «Būtu tu mani jel ar pātagas kātu aizticis, tad es tev būtu piebērusi pilnus ratus ar naudu. Simtiem gadu jau esmu gulējusi upes dziļumā un vēl simtu gadu man tur būs jāguļ.» Līdz ko viņa šos vārdus esot izteikusi, tā viņa tūdaliņ iegāzusies upē un pazudusi.