Naudai vēl jāguļ 100 gadu zemē.

l9. P. Kupšis Nīcā, K. Lielozola kr.

Priekš kādiem astoņdesmit gadiem gar Lejnieku jūrmalu braucis viens saimnieks uz Liepāju. Ap pusdivpadsmitiem ceļā atgadījusies viena ubadze un lūgusi, lai pavedot, bet slikta ceļa dēļ braucējs ubadzi atraidījis. Tad ubadze ar varu gribējusi iesēsties ratos, bet braucējs atgaiņājies. Redzēdama, ka ratos iekļūt nevarēs, lūgusi, lai braucējs vismaz iesitot ar pātagu, bet braucējs, manīdams, ka pareizs cilvēks nav, nedrīkstējis ubadzi aizskart, tikai netīšām ar ratu ilksi piedūries pie viņas rokas. Ubadze žvadzēdama iekritusi jūŗā un vaidēdama teikusi: «Simtu gadu esmu gulējusi, simtu gadu gulēšu!» Vēlāk, kad braucējs no nobīļa atžilbis, ieraudzījis jūrmalā dažus vara naudas gabalus. Ja braucējs būtu ubadzei iesitis, vai atvēlējis iesēsties ratos, tad viņa būtu pārvērtusies par naudas čupu. Veci cilvēki saka, ka pēc simtu gadiem viņa nākšot atkal ārā no jūras.