Ļaudis stāstīši par vienu ezeru, ka tur esot nauda nogremdēta. Par naktim esot redzēta uz ezera gan uguns, gan arī visādi māži. Daudzi gājuši tur naudas meklētu, bet neviens nekā neatradis. Reiz tur akar strādāš viens naudas meklētāš ar dzelzs ķeksi, beidzot atradis vienu smagru skasti un sācis to vilkt uz augšu. Pašulaik viņš jau gribēš ķerties pie skastes ar rokām, kad ieraudzīš pie sevis vienu 1ielu vīru, kas skatījies uz viņu ar tādām kā sidraba acim. Meklētāš sabijies un iesaucies: «Vai Dieviņ, vai Dieviņ!» Tas vīrs nu sacīš: «Pieci simti gadu jau ešu gulēš, nu man akar jāguļ simtu gadu.» Tad tas sabrucis un nu meklētāš dzirdēš it kā sidraba naudu nozlarkšam. Skaste ari tūliņ pazudusi no ķekša un nekur tās vair nevarēš atrast. Tā bīsi pati nauda, kas viņam parādīsies lielā vīra izskatā. Viņam tik vajadzēš ņemt to vīru cieši, tad būtu nauda rokā.