Naudai vēl jāguļ 100 gadu zemē.
23. Augusts Ādlers Jaun-Gulbenē.
Uz Jaun- Gulbenes Gulbīša zemes, aiz Villenieku mājas, Līpiņu kalna piegāzē senāk bijis kaļķu ceplis. Tagad šis ceplis pilnīgi sagruvis: pāri palikuši tikai spīdīgi, apdeguši akmeņi, kaļķi un gruveši. Ap veco cepli aug sīki, mazi rožu krūmiņi. Pie šā cepļa zviedru kara laikā esot aprakta muca ar zelta naudu. Pie Līpiņu kalna zviedriem bijusi liela kauja ar krieviem. Krievi, redzēdami, ka būs jāpadodas, ierakuši zemē savu kaŗa kasi, lielu mucu zelta naudas. Krievi kaujā visi krituši. Tikai vienu ievainotu zaldātu zviedri saņēmuši gūstā. Mirstot zaldāts izstāstījis zviedriem, ka kalnā esot aprakta muca zelta naudas. Tikai nepaspējis izstāstīt, kuŗā vietā - un nomiris.
Pēc daudz gadiem reiz viens vīrs dedzinājis ceplī kaļķus. Piepēži viņš izdzirdis tādu kā naudas skanēšanu. Vīrs nelicies ne zinot, strādājis savu darbu tālāk. Te uzreiz no krūmiem izveļoties liela muca. Vīrs gājis mucai klāt - grābot: nauda. Viņš gribējis mucai aiztikt, bet pulks zaldātu ar pielādētām bisēm meties tam virsū. Vīrs stipri nobijies un sācis bēgt. Tikko tas pagriezis mucai muguru, izdzirdis balsi: «Simtu gadu gulēju, simts vēl jāguļ!» Vīrs paskatījies atpakaļ - neviena zaldāta vairs: tikai naudas muca skanēdama nogrimusi aiz tā paša krūma, no kuŗa izvēlusies. Nu gan vīrs nožēlojis, ka bēdzis, bet bijis jau par vēlu. Piegājis pie krūma - no naudas mucas ne vēsts. Tikai viens naudas gabaliņš bijis palicis virs zemes.