Naudai vēl jāguļ 100 gadu zemē.
24. Voldemārs Ostravs Jaun-Gulbenē.
Nepilnu versti no Jaun-Gulbenes stacijas uz Vec-Gulbenes pusi pašā dzelzceļa malā, uz kāda uzkalniņa, ir krāsmatas, vecu māju drupas. Agrāk tur bijušas mājas, kuras saukuši par Mangūžiem. Mangūži nodeguši, pāri palikuši tikai mūŗa pamati un pagrabs. Palikusi vēl arī veca rija un divas ābeles. Stāsta, ka pagrabā esot nauda aprakta.
Vienam kalējam vairāk reizes rādījies sapnī mazs vīriņš. kas stāstījis, ka pagrabā esot nauda aprakta, lai ejot un izrokot. Rakdams tikai lai atpakaļ neskatoties. Reiz kalējs sagudrojis: ies ar naudu rakt. Ap pusnakti tas sācis pagrabā rakt. Racis, racis jau labu laiku -- te lāpsta atduŗoties pret kaut ko cietu. Skatoties - naudas pods. Kalējs tūliņ ķēries pie poda un gribējis celt laukā. Bet kas tas? Aiz muguras sacēlies liels troksnis ar stipriem vētras grūdieniem. Kalējs atminējies, ka atpakaļ nedrīkst skatīties, un cēlis tik podu laukā. Tikko podu uzcēlis uz bedres malas, tā nejauši aiz muguras ieraudzījis zaldātu, kas ar paceltu zobenu taisījies viņam cirst. Kalējs satrūcies un palaidis podu no rokām. Bet tai pašā, acumirklī nauda skanēdama nogrimusi zemē. Tūliņ vētra nostājusies, viss apklusis, un kalējs tikai vēl dzirdējis: «Simtu gadu gulēju, simts vēl jāguļ.»