25. M. Ziediņa Dignājas pag. Latvju kultūras kr.

Stāsta, ka Talsu ezerā nauda guļot. Reiz viens cilvēks gājis gar Talsu ezeru. Bijis pats dienvida laiks. Visapkārt klusu un ezers tik rāms kā spogulis, ne vilnīša nesit. Te no ezera pacēlies balts stāvs un sacījis: «Sit mani!» Vīrs nobijies - ne soli spert, kur nu vē1 koku ņemt un sist? Brīdi tēls pastāvējis, tad nopūties un teicis: «Simtu gadu esu gulējis, simtu gadu jāguļ.» To teikdams, viņš nogrimis un gājējs dzirdējis, ka tēlam nogrimstot it kā nauda no maisa būtu sabirusi ezera dibenā.