Reiz viens rijkuris Mārtiņš gājis no Jaun-Gulbenes uz Bričiem. Viņam piesities smalks, melns kungs par ceļa biedru.

Rijkuris nelicies ne zinot - padevis labdienu un gājis tālāk. Smalkais kungs neatņēmis labdienu, bet tikai sekojis rijkurim. Rijkurim šāda kunga uzmākšanās nepatikusi un viņš iesaucies: «Kaut tevi velns parautu!» Melnais kungs tūliņ arī pārvērties par velnu. Rijkuris gan stipri nobijies, tomēr dūšu nezaudējis. Viņš prasījis, ko velns gribot. Velns atbildējis: «Dvēseli gribu.» Rijkuris, tādas lietas padzirdējis, devis kājām vaļu. Piepēži viņam papriekšu uz ceļa sācis velties sakārnis. Rijkuris bēdzis tālāk Nu celms sabiris un no tā izcēlies vesels bars dzeltenu tauriņu, kas nemitīgi riņķojuši rijkurim ap galvu. Rijkuris nelicies arī par tauriņiem zinot un bēdzis tik tālāk. Tā viņš nonācis pie Ezerupes tilta. Piepēži atskanējusi balss: «Simtu gadu gulēju, simts gadu vēl jāguļ.» Viss tauriņu bars pārvērties par naudas mucu, kas nogrimusi zem Ezerupes tilta. Šī Ezerupe iztek no Ušuru ezera. Ļaudis domā, ka rijkurim vajadzējis iesviest ar kaut ko vai nu sakārnī, vai tauriņu barā, tad viņš būtu dabūjis nogrimušo naudu.