Pie Krapas skolas atrodas Kapu kalns, uz šī kalna esot bijusi baznīca, bet zem tā dzīvojuši rūķi. Rūķiem nepaticis, ka baznīca ar savām zvanu skaņām nedevusi tiem mieru Tie nosprieduši baznīcu sagŗaut, un kādā svētdienā pa dievvārdu laiku to arī sagrāvuši. Tagad uz kalna esot redzami tikai viņas pamati. Netālu no šiem pamatiem esot viens avots. Kad baznīca gŗuvusi un grimusi, tad zvans esot ievēlies šai avotā. Naktī divpadsmitos varot dzirdēt, ka avotā zvana un ja avotā iemetot akmeni, tad tas negrimstot dibenā, bet griežoties riņķī. Otrā pusē kalnam esot vieta, kur ievēlusies muca ar baznīcas zeltu. Gans reiz ganīdams tai vietā dzirdējis, ka muca noskanējusi: « Simtu gadu gulēju, vēl simts jāguļ,» un pārvēlusies pāri ceļam, kas gājis gar Kapu kalnu, un iegrimusi zemē. Viens naudas gabals ripojis pa ceļa malu, gabalu paripojis, tas iegrimis zemē. Tai vietā, kur tas nogrimis, augot rožu krūms. Bet otrs naudas gabals ripojis pa grāvmalu, kur tas nogrimis, tur augot ābele. Lieldienas rītā pie baznīcas pamatiem stāvot maza meitene baltās drānās un aicinot gaŗām gājējus sev klāt. Ja kāds pieejot, tad tam jāpaliek meitenes vietā stāvēt un viņš netiekot no vietas projām, kamēr otrā rītā gaiļi sāk dziedāt.