37. J. Rozenšteine Arlavā. P. Kundziņa krājumā.

Tas bij labi sen, kad vienā saulainā dienā pašā dzelmē blakus tiltam - lielceļā no Cīruļiem uz Ārlavu - parādījies naudas šķirsts. Uz šķirsta sēdējusi sieviete. Līdz ko ciema ļaudis dabūjuši dzirdēt par šo savādo parādību, gājuši visi apskatīt. Sieviete sacījusi: «Ja kāds no jums grib dabūt šo naudu. tad jāņem melns zirgs, kam nav neviena baltuma. Jāmauc galvā balti 1iepu iemaukti un jājāj nakts vidū pie šķirsta, bet vē1 ar tādu norunu, ka jābūt vienam un nedrīkst ne vārda runāt.» Nu ļaudis izklīduši un sarunājuši naktī jāt pēc naudas. Pienākusi nakts, bet nu visiem bijis bail jāt pēc naudas. Viens tomēr apņēmies. Bet tikko gribējis jāt ūdenī. viens saucis aiz muguras: «Tad tikai man pusi no tās naudas, ko tu tur izvilksi, jo es devu zirgu!» Līdz ko tas izteicis, sieviete saukusi no šķirsta: «Simtstūkstoši gadu jau esmu gulējusi un vēl simtstūkstoši gadu man jāguļ." un šķirsts līdz ar sievieti tūliņ nogrimis. No tās reizes nav arī vairs rādījies neviens šķirsts.