Kādu versti no Paugas un Velna kalna uz ziemeļiem atronas L. muižas ataugās lielas dziļas bedres. Tās bedres esot izrakuši četri skrodeŗi, naudu rakdami. Tam vienam skroderim esot parādījies sapnī mazs vecītis: lai eimot L. muižas ataugās pie tādas un tādas egles, vienu asi dziļumā, naudas kasti rakt; bet lai ņemot vēl trīs biedrus līdz, jo kasti viens neizcelšot. Bet rakdami lai nerunājot ne vārda un atpakaļ arī lai neskatoties.

Labi, skroderis paņēmis vēl trīs skrodeŗus un nākamā vakarā sākuši rakt. Un patiesi! Uzrakuši lielu, lielu naudas kasti. Bet nu - kur bijuši, kur nebijuši - no malu malām saskrējuši visuvisādi ķēmi: suņi riedami, kaķi ņaudēdami, melni kungi ar spīdošām pogām, melnas karietes ar 12 zirgiem priekšā un kas ne kas. Un ķēmi tik briesmīgi trokšņojuši, ka racējiem vai ausis aizkritušas. Tomēr skroderi trokšņotājus maz ievērojuši, cēluši tikai savu kasti laukā. Bet tikko kasti beiguši celt no bedres, skroderi domājuši: «Nu viņa pieder mums!» un sākuši cits gavilēt, cits ar rungu suņus, kaķus velēt, kas turpat vai pie kājām klupuši. Kamēr tur velējuši, naudas kaste atkal dārdēdama, skanēdama iebrukusi zemē, nokliegdama: «Simtu gadu te gulēju, simtu atkal jāguļ»

Cits atkal stāsta, ka citam, kas pēc vecīša pavēles visu izdarījis pareizi - esot izdevies tai pašā vietā naudas podu pilnu ar zelta un sudraba dukātiem izrakt. Vēl cits stāsta, ka drusku tālāk no bedrēm, zem liela, nosūnējuša akmeņa tā naudas kaste atronoties. Tā reiz ganu puika, govis ganīdams sēdējis uz cintiņas pie šī lielā akmeņa un dziedājis. Te uz reizi lielais akmens apvēlies uz sāniem un no apakšas izjājis melns kungs šo naudas kasti, ka nodārdējis vien, un tiecies pēc tuklākā vērša, sacīdams: « Ja tu, ganu puika, atdosi man šo vērsi, tad dabūsi šito naudas kasti.» Iesākumā puika gandrīz jau bijis mierā atdot arī prasīto vērsi. Bet kad melnais kungs nokāpis no naudas kastes un vērsi pie ragiem jau vilcis uz akmeņa pusi, tad puika apdomājies un sācis melno rīdīt ar suņiem. Tūliņ melnais jātniski nosēdies atkal uz savu kasti un pajājis zem akmeņa, kliegdams: «Simtu gadu še gulēju, simtu atkal jāguļ!»

Vēl cits stāsta, ka turpat kādā purviņā reiz vecai Ilzei parādījušās, ap pulksten divpadsmitiem, divas jaunas sievietes, lai Ilze, vai nu aizkaŗot viņas ar pirkstu, vai arī, vismazākais sviežot ar kādu žagariņu. Bet Ilze to nedarījusi. Tad jaunās iesākušas raudāt un ielīdušas zemē, dziedādamas: «Simtu gadu gulējām, simtu jāguļ!» Būtot Ilze viņas aizkārusi, tad viņas būtot pārvērtušās viena par podu, otra par naudu.