Matkules Buses māju robežās atrodas, jauks kalns, ko sauc par Pilskalnu. Kalnam ir ļoti jauks izskats. Lejā, kalna apakšā; tek neliela upe, Imule. Upe izceļas dienvidos no dievmestiem ezeriem un ietek pie Lauksērdes Abavā. Kalnam senāk bijuši lieli koki virsū, kas tagad nocirsti. Labi ilgi atpakaļ Buses māju cūku gans ganījis kalnā cūkas. Te kādu dienu smuka preilene atnesusi cūku ganam visādus dārgus pils ēdienus. Beidzot katru dienu tos nesusi. Mājā ļaudis brīnījušies, ka puika nekā neēdot. Puika atbildējis, ka negribot, jo preilene bija noteikusi. lai nevienam nesakot, ka viņa dodot šim ēst. Ja sacīšot. tad vairs ēdienus nenesīšot un arī pils vairs augšam necelšoties. Preilene sacījusi puikam, ka tai vietā, kur kalns, nogrimusi 1iela pils; kad viņš (puika) būšot piecpadsmit gadu vecs, tad pils uzcelšoties un puika palikšot par ķēniņu un preilene par ķēniņieni. Gan mājās ļaudis uzglūnējuši puikam, vai šim kāds nenes ēst. bet kad glūnējuši, tad preilene nenākusi. Vienreiz mājas ļaudis ņēmuši puiku cieti, solīdamies pērt, ja neteikšot, kas viņam dod ēst.

Puikam no pēriena bijis bail, izstāstījis visu, ko vien tikai zinājis. Nu vairs preilene nenesusi vis ēdienu, bet iznākusi raudādama un teikusi: «Simtiem gadiem mana tēva pi!s ir gulējusi, tūkstošiem gadiem tai vēl jāguļ tavas nepaklausības pēc!» No tās reizes preileni neviens nav redzējis, ne cūku gans, ne arī cits kāds.