Naudas racēji iztraucēti.
1. T. Klemenss, « Spoku stāsti, 1873» , 15.
Šo notikumu man stāstīja meldeŗa zellis Kārlis Reiters. Biju deviņpadsmit gadu vecs, kad pabeidzu burša gadus un mani iecēla par cunftīgu zelli. Un nu man uznāca varena luste reizot un pasauli apskatīt. Ta nu ar savu ceļasomu uz muguras staigāju no vienām sudmalām uz otrām. Pāri nedēļas strādājis un ceļa naudu nopelnījis, staigāju atkal tālāk, kamēr beidzot Leišos atradu labu meisteri, kur tad atmetos uz ilgāku laiku. Še dabūju dzirdēt no ļaudim, kas brauca uz sudmalām malties, ka netālu no kapiem, ielejā pie kārkla krūma, esot aprakta nolādēta nauda, ko neviens nevarot izņemt. Šo valodu liku vērā un sabiedrojos ar izdienējušu zaldātu Jāzepu, kas bija pārlieku drošs vīrs, un vēl ar vienu kalpu Jonātu. Nu visi trīs norunājām Jāņu naktī iet pie kārklu krūma un rakt mantu. Vispapriekšu apgādājām vajadzīgos rīkus, tas ir: pāri lāpstas, cirvi, dzelzs spieķi un mūrnieka stangu, tad iebāzām vēl ķešās trīs buteles brandvīna un nu gājām, kad vakara blāzma jau bija izdzisusi, uz pieminēto vietu. Ar spieķi badot, tur uzgājām kādu cietu lietu apakš zemes, kaut gan zeme tā atskanēja, it kā tukša muca. Cerēdami, ka te būs nauda, iesākām rakt. Uz reiz ieraugām jātnieku no kapsētas jājam, ka zeme vien rīb, un no pakavām dzirksteles 1aistās; bet zaldāts Jāzeps, mani drošinādams, runāja, lai nebīstoties, jo viens jātnieks mums nevarot neko padarīt, tāpēc ka mums labi ieroči, ar ko varam, kad mūs aizkartu, pretī turēties. No nāves viņš arī nebaidoties, jo esot kaŗā daudzreiz nāvei acīs skatījies. Labu malku brandvīna iedzēruši, strādājām tālāk. Te piejāj kaŗa kungs ar mirdzošām paletēm un ar zvaigznēm un krustiem uz krūtim un piesit aŗ roku pie zobena, ka tik skan vien. Kalpam Jonātam no bailēm tūlīt bijušas bikses pilnas un lāpstu nometis, tas aizskrēja projām. Bet es ar zaldātu Jāzepu, vēl reiz 1abu dūšu ieņēmuši, strādājām žigli uz priekšu, kamēr uzdūrāmies kādas trīs pēdas dziļumā uz lielu akmeni. Domādami, ka apakšā būs nauda, ņēmām stangu un pūlējāmies akmeni uzlauzt, nemaz nebēdādami par briesmīgo jājēju, kas zirgā sēdēdams, sita nikni ar roku pie zobena. Uz reizi akmens līdz ar dzelzs stangu iegrima ar lielu troksni, it kā plintes šāvienu, dibenā un mēs tikko iespējām atkāpties, lai paši dzīvi paliktu un neiekristu bezdibenā Pēc tam jātnieks tikpat ātri, kā bija atjājis, aizjāja projām uz kapiem, un mēs, mantas racēji, nobīdušies steidzāmies mājās. Otrā dienā; kad aplūkojām to vietu ar daudz citiem cilvēkiem, redzējām tur tik burbuļojošu avotu, kas vēl līdz šai baltai dienai atspirdzina izsalkušus un izslāpušus, bet no naudas ne zīmes.