Vecos laikos ļaudis Jāņu naktīs un ziemas svētku naktīs redzējuši arvien uz Ādammuižas Naudas kalna uguntiņu kuramies. Reiz viens zīlnieks pamācījis diviem vīriem, lai ejot uz Naudas kalnu naudu rakt. Tur gan nākšot visādi ķēmi, vilki, lāči viņus aizkavēt, bet lai tik neskatoties atpakaļ un nebaidoties! Un ja beidzot liels melns vērsis nāktu, tam lai katrs ķeŗoties pie ragiem un 1ai to vilktu atpakaļ. Vīri aiziet un rok. Te nāk sirms vilks kaukdams šie neliekas ne redzot; nāk plušķains lācis ŗūkdams - šie neliekas ne redzot; nāk visādi ķēmi lēkādami - šie neliekas ne redzot; sāk vilkties riebīgas ķidas pār kalnu -- šie neliekas ne redzot; beidzot nāk liels melns vērsis badīt - šie ieķeras katrs pie ragiem un velk to atpakaļ. Tā velkot, stumjot vienam vīram pasprūk rokas no raga vaļā. Vīrs mazuliet satrūkstas, bet tai pašā acumirklī naudas tīnis vārīdamies noveļas no kalna taisni purvā iekšā. Ļaudis šodien sauc vēl šo purvu par Naudas purvu.