Vienās vecās pils drupās esot nauda žāvējusies. bet neviens

nevarēiis naudu izrakt. Tad gadījies drošs vīrs, tas padabūjis biedrus, par varu gribējis izrakt. Aizrakuši jau 1īdz naudas šķirstam, te sākuši nākt visvisādi ķēmi, zvēri; beidzot liels bars spožu jātnieku ar zobeniem un ar tādu auku mākušies šiem virsū, ka palicis taču ir drošajam bail: skrējis ar saviem biedriem ārā no pils. Izskrējuši - tur bijis viss klusi, mierīgi. Nu, ko nu? Sadomājuši: ies vēl atpakaļ. Bet kā iegājuši rokamā bedrē, tas pats: atkal jātnieki kaklā. Mukuši otrreiz 1aukā. Bet laukā no jātniekiem ne jutin nejutuši. Kad nu tā, ies šie vēl trešo reizi drupās. Bet šoreiz racējiem klājies plāni. Auka tā trakojusi, jātnieki tik sīvi uzmākušies, ka šie lielām mokām trīcēdami, drebēdami paspējuši vēl izsprukt Dieva pasaulē un, ko tikai vien māk, uz mājām bēgt. Drošinieks vēlāk atzinies, ka viņam līdz tam laikam nekad neesot bijis bailes, bet toreiz tas esot tā nobijies, ka veselu desmit gadu laikā kaunējies ir sievai teikt par tās dienas izbīlēm.

P i e z i m e. Jātnieki izbaidījuši racēju ari K. Bikas teikā (1061, 6). Viens jātnieks aizbaidijis vairāk racējus Silamalas Vaivariņa teikā no Krimuldas (1062, 81. Meitene iztraucējusi naudas meklētājus K. Bikas teikā no Gaujienas (1061, 5). No saucēja balss izbijušies racēji Fr. Reķa teikā no Rendas (1022, 5). Pērkons aizdzinis naudas kārotājus Runtulu Viļa teikā no Vilces (1023, 6), bet viesulis Pētersonu Augusta teikā no Skriveriem (1022, 4). Vilks uzbrucis racēja zirgam J. Priedes teikā no Doles (1058, 3). Kādā Aumeisteru teikā racējs par agru ķēries pie ieraktās naudas (1127, 6). A. Zilumkalns Bērzaunē uzrakstījis teiku, kur naudas racējam «bijusi jāziedo dvēsele» , kādēļ otrs racējs gribējis sev galu darīties (1116, 7). P. Š.