Reiz viens vīrs redzējis naudu žāvējamies un izjaucis uguntiņu ar koku. Aizgājis rītā, atradis bērna pēdas. Nu noģidis tūdaliņ, kāds upuris te dodams. Domājis, beidzot teicis: «Ja nauda man priekšlaiku iedotos rokā, tad nežēlotu arī upuri.» (Vīram tikai bijis viens dēliņš.) Labi, otrā vakarā atkal aizgājis - jā: nauda devusies rokā, kauču upuris nemaz nebijis līdz paņemts. Piebēris vienu bikšu stilbu pilnu un mājā noglabājis uz bēniņa. Bet kas ir? Naktī velns klāt: lai atdodot savu auniņu! Vīrs aizgājis uz kūti, paņēmis saimnieka labāko auniņu un aiznesis uz naudas vietu. Bet velns tādu auniņu neņem ne par ko: lai nesot to auniņu, kas vidū guļot! Nu vīrs domājis: «Miera jau nedabūšu - jānes nauda laikā atpakaļ.» Un tā aiznesis paņemto naudu atpakaļ, tā iebirusi žvadzēdama zemē.