Viens kuģinieks iedevis Rinužu muižas melderim iesmu. Ar

šo iesmu, tiklīdz zemē iedūruši, bijis iespējams apraktu naudu uziet; un melderis tad esot sarausis daudz, daudz naudas: tikai naudai nebijusi svētība - are: visi meldeŗa bērni bijuši nabagi, kropli un pašam melderim, kā par sodu, vajadzējis katru nakti ar iesmu darboties: naudu meklēt, citādi vilkti locēkļi kopā. Pēdīgi melderis nevarējis vairs ar iesmu apnesties, atdevis viņu vienam Pabažu saimniekam un domājis: «Nu būs miers!» Bet nekā -- nu vēl trakāki: esot savilkti pavisam locekļi un, gribot negribot, bijis jānomirst. Tas nu tas ar nelaimīgo melderi. Bet tas Pabažu saimnieks, vīru paņēmis līdz, tūliņ uz karstām pēdām gājis ar brīnumu zizli naudu rakt. Rakuši, rakuši - uzrakuši arī tādu šķirsteli, bet tai pašā brīdī divi ķēmi - kur gadījušies, kur ne -- izjaukuši visu darbu: tas viens ķēms, are, vaicājis: «Kuŗu ņemsim? Vai to, ar pelēkiem svārkiem, jeb to otru, ar melniem svārkiem?» Un par to vārdu tad racēji - lai nauda, kur nauda - laiduši ļekas vaļā. Kur zizlis īsti toreiz palicis - nav zināms; tikai to zin, ka arī saimnieks labu galu nav ņēmis: zirgs nospēris.

P i e z ī m e. Šādu naudas meklējamo zizlīti ieguvuši tā: Nevienam neredzot, nevienam nezinot mazs zizlītis bijis jāpaslēpj krustāma bērna drēbītēs kad bērnu nokrustījuši, tad atkal nevienam neredzot, nevienam nezinot, zizlītis bijis jāizņem no drēbītēm un jānosauc krustītā bērna vārdā - par Anni&127;u, vai citādi - kāds nu bērnam vārds bijis. Ja nu šādu zizli iesprauduši zemē, vaicādami «Anniņ, vai te ir nauda?» tad zizlītis, ja nauda bijusi aprakta tai vietā, tūliņ paklanījies, ja neklanījies, tad sprauduši citā vietā. L. P.