Reiz viens ceļnieks karstā dienvidū gājis gar Kadupu kalniņu. Viņš bijis ļoti piekusis. Lai atpūstos, tas nogriezies no ceļa un apgulies kalniņa piegāzē, pie viena krūma. Ceļniekam sapnī parādījies mazs, sirms vīriņš un teicis: «Tai vietā. kur tu guli, ir zemē aprakta naudas lāde; aiz kalniņa, zem akmeņa ir lādes atslēga.» Ap pusnakti lai paņemot atslēgu, uzvelkot uz tās vietas krustu, kur viņš guļot un sākot rakt. Tikai atpakaļ lai neskatoties. Ceļnieks atmodies, aizgājis uz tuvējo māju un izstāstījis savu sapni saimniekam. Nakti, pulkstens divpadsmitos saimnieks ar ceļnieku gājuši naudu rakt. Ceļnieks paņēmis atslēgu, uzvilcis ar to krustu uz apzīmētās vietas, un tad sākuši rakt. Necik ilgi nebijis jārok, jau redzot lādes vāku, bet tūliņ arī aiz muguras parādījušies balti tēli. Racēji tomēr atpakaļ neskatījušies, rakuši tik tālāk. Te piepēži no mājas skrienot saimniece un kliedzot: « Māja deg, māja deg!» Saimnieks paskatījies atpakaļ. Tai pašā acumirklī lāde skanēdama nogrimusi zemē..