Reiz nakti cetri dušigi puiši gajuši naudas podu rakt, kas esot zem svetozola saknem aprakts. Bijusi tumša nakts. Sakuši rakt. Nebijuši ilgi rakuši, kad palicis gaišs ka diena, lai gan bijis ap pusnakti. Bet tas nebijis viss. Driz vien ieraudzijuši, ka pa upes krastu brauc bazniceni svetdienas drebes, un celš gajis taisni par to vietu, kur puiši rakuši un kur cela nekad nav bijis. Naudas poda raceji, no sakuma, nepiegriezuši nekadu veribu braucejiem. Kad pirmais pajugs piebraucis pie racejiem, braucejs apturejis zirgu un padevis dievpaligu. Puiši atnemuši dievpaligu un rakuši tik talak. Tad braucejs, kas bijis vel pajauns un tados savados vecmodigos svarkos gerbies, teicis: «Ko tad nu-jus svetdienas rita stradajat? Brauksim labak uz baznicu.» Puiši atteikuši, ka nav svetdiena, bet gan trešdiena, kas ari patiesiba bijusi. Svešais braucejs uzstavejis uz savu un meginajis puišus no darba atrunat. Puiši tik rakuši talak un svešinieks aizbraucis. Puiši pec maza laicina sadzirduši tadu savadu dardonu, paceluši galvas un no brinumiem palikuši vai memi. Uz viniem drazies putna atruma pajugs, kam priekša bijis skaists melns erzelis, un tas skrejis tik atri, ka tam kajas tikko pie zemes metušas. Aiz melna erzela braukusi vel vesela rinda pajugu. Pajugos sedejuši gan virieši, gan sievietes. Daziem bijušas dziesmu gramatas rokas. Melnais erzelis drazies taisni uz racejiem. Raceji pavirzijušies sanis, bet erzelis ar visu pajugu tiem pakal. Pajuga sedejis virietis ar garu dzeltanu bardu un smaididams teicis. «Nu, brauksim uz baznicu!» Puiši manijuši, ka nebus labi, un sakuši begt. Nebijuši necik talu paskrejuši, kad viss palicis klusu un atkal tumšs, ka vai aci dur, jo bijusi rudens nakts. Iet atpakal un turpinat rakšanu puiši nav vairs uzdrošinajušies.

P i e z i m e. Lidzigu teiku H Skujina ir vel uzrakstijis no P. Antena Smiltene un no M. Abolinas Aumeisteros. P. Š.