Naudas racēji iztraucēti.

Dundāgas pagastā Vecvietu mājās dzīvojis viens puisis, kas redzējis tādu sapni, kur viņam kāds mācījis, kā viņš no tuvējās upes varēšot izcelt naudas šķirstu. Lai viņš uztaisot no liepu lūkiem sedlus un iemauktus, bet tikai tā, kā lai neviens to neredzētu. Pusnaktī lai paņemot saimnieka melno zirgu, uzliekot tam iemauktus un pavada galu lai izliekot pa kūts mazo lodziņu. Tad lai lecot pats ātri zirgam mugurā un jājot gar mazo lodziņu uz tuvējās upes pusi, kas notikšot bez kādiem kavēkļiem. Ceļā gan uznākšot briesmīgs negaiss ar zibeņiem, bet lai tikai nebaidoties. Piejājis pie upes, lai reizi izšaujot uz otru krastu, Tad pacelšoties uz ūdens naudas šķirsts, ko viņš varēšot saņemt. Bet pa visu to laiku, lai neskatoties atpakaļ un neminot Dieva vārdu. Puisim ir bijis bail un viņš nav gājis uz upi. Bet ka tas pats sapnis vēl rādījies otru un trešo nakti, tad viņš apņēmies arī iet. Visu viņš izdarījis, kā sapnī bijis mācīts, dabūjis arī jau redzēt, ka naudas šķirsts sācis celties. Bet ap to laiku šaudījušies lieli zibeņi, tā kā puisis no bailēm aizmirsis izšaut un iesaucies; «Vai Dieviņ!» Tūliņ šķirsts džinkstēdams nogrimis dziļumā un negaiss arī pārgājis. Otrā krastā viņš nu redzējis mežsargu zirgus ganām, kuŗu tam laikam vajadzējis nošaut.