Naudas racēji iztraucēti.

Senos laikos dzīvojis vecs meža sargs, kad bijis apkārtnē izdaudzināts par naudas podu racēju. Nevienu vien naudas podu tas esot savā mežā izracis. Aizgājis naktī uz Kūjiņu kalnu un sācis rakt. Bijis jau labi dziļu bedri izracis, kad gribējis drusku elpu atraut un uzpīpēt. Apsēdies uz bedres malas, kājas atstājis tāpat bedrē un uzpīpējis. Te dzird: tālumā sāk smagi mežs šalkt. Šalkoņa nākusi uz Kūjiņu kalna pusi. Koki lūzuši, zari brīkšķējuši un viesulis griezies. Izbrīnējies raudzījies meža sargs apkārt. Te redz: pa ceļu, kas ved no Smiltenes uz Mēŗu muižu, brauc lepna karīte. Kučērs uz bukas, iekšā sēd divi melni spīdīgi kungi, karītei priekšā divi melni zirgi un zirgiem acis spīd kā ogles un no nāsim šaujas kā ugunis, kā dūmi. Karīte braukusi pa kokiem un krūmiem, nekur nav ķērusies, bet ātri tuvojusies Kūjiņu kalnam. Nebijusi karīte tālu no Kūjiņu kalna, ka tik meža sargs ieraudzījis, ka tai pa priekšu skrien melns liels suns ar izkārtu mēli un ugunīgām acim. Suņam mēle bijusi tik sarkana, kā degoša pagale, un tik gaŗa, ka vilkusies gandrīz pa zemi. Suns drāzies taisni uz bedri, ko nupat meža sargs izracis, un uz kuŗas malas pats sēdējis. Meža sargs izmeties no bedres. Tikko meža sargam kājas bijušas no bedres ārā, viņā iegāzies viss pajūgs, suns un braucēji. Nebijis meža sargs ne desmit soļu paskrējis, kad vētra jau bijusi atpklususi un koki stāvējuši gluži mierīgi un klusu.