Naudas racēji iztraucēti.

Netālu no JaunGulbenes Puriņu mājas ir kalns, ko sauc par Puriņu kalnu. Kalna vieni sāni ir ļoti stāvi, bet pārējie slīpi. Tagad Puriņu kalnā saraktas kartupeļu bedres; pa sagruvušām bedrēm mētājas cilvēku kauli un salauzti kara ieroči; kartupeļu bedres rokot, izrakuši pat veselus cilvēku skeletus kas bijuši zviedru zaldāti. Reiz, kaŗa laikā, zviedri uz Purviņu kalna apmetuši 1ēberi. Sargus nostādījuši, viņi likušies gulēt un drīz vien aizmiguši; aiz noguruma arī sargi aizsnaudušies. Nemanot uzbrukuši krievi un apkāvuši gulošos zviedrus. Līķus krievi sarakuši turpat Puriņu kalnā. Pēc ilgiem gadiem, viens vīrs svētdien nācis no baznīcas. Viņš atsēdies Puriņu kalnā atpūsties, aizmidzis un redzējis šādu sapni: Puriņu kalnā sanākuši daudz zviedru zaldātu ar savu virsnieku priekšgalā. Virsnieks no lielas mucas sācis dalīt zaldātiem naudu. Viņi to sabēruši katlā un ar visu katlu aprakuši pie viena akmens zemē. Pēc tam viens zaldāts pienācis pie gulētāja, paraustījis to pie kājas un teicis: «Nāc maršēt!» Gulētājs pamodies, bet neredzējis neviena zaldāta. Tikai pie akmens it kā nauda noskanējusi. Vīrs pārnācis mājā un nākošā naktī gājis naudu rakt. Racis, racis - lāpsta iau atduroties pret ko cietu. Te pār bedri pārlēcis tas virsnieks. ko racējs sapnī redzējis. Racējs satrūcies, paskatījies atpakaļ un naudas katls pazudis.