Naudas racēji iztraucēti.

Nītaures Cimerēs (šīs mājas jau sen iznīdētas) senāk viens vīrs aizvien sapņojis, ka reizi iegūšot lielu vairumu naudas; bet viņam par to būšot jāpatērē viena cilvēka dzīvība. Labi, tas nu tas. Te vienu dienu sapņotājs, tīrumā ardams, pamanot: viena sieviete staigā šim blakus. Vaicājis: kas tāda esot? Neatbild. Vaicājis vēl. Kā neatbild, tā neatbild. Ē! vīrs sadusmojies un uzkrāvis ar pātagu mēmai. Bet kas nu par brīnumiem! Sieviete sabrukusi par naudas kopu. Nu grābis, nu grābis visās kabatās - citu vēl aprušinājis zemē un juties itin laimīgs. Bet nākamā naktī tā pati sieviete klāt: ja viņš gribot naudu paturēt. tad lai tūliņ tai vietā, kur šī sabrukusi, nomaitājot vai nu bērnu, vai lielu cilvēku! Zināms, vīrs to nedarījis. Kā nedarījis, otrā naktī atkal klāt un tā vienu nakti pēc otras. Pēdīgi, kad vīrs vēl neklausījis, tad pa miegam neredzami spēki sākuši nabadziņu mocīt. Un nu mudīgi vien bijis jānes nauda atpakaļ, kur pagrābis, 1ai pavisam nenobendē. Aiznesis, nobēris zemē un tad dabūjis pa naktim mieru.

Netālu no Ķēču Aizupu mājām reiz rakuši kartupeļu dobes un uzrakuši bērna zārku. Domājuši, te kāds slepkavību izdarījis, un cēluši zārku 1aukā; bet viens racējs iesaucies: «Ko mēs vieni te zinām iesākt - iesim labāk valdībai paziņot, jo kas var zināt, kāds velna darbs te pastrādāts.» Bet tiklīdz pieminējis to vārdu: velns - tūliņ zārks skanēdams nogrimis. Nu sapratuši gan, ka tas bijis naudas zārks -- bet par vēlu.