Naudas racēji iztraucēti.

Karstā vasaras dienā viens 1ubānietis, no Lubānas baznīcas kroga taisni pār purvu uz Zvidzienu iedams, tik dikti piekusis, ka bijis jānoliekas uz vienas vecainītes pagulēt. Gulējis, gulējis - uz reizi viens modinājis augšā, saukdams: «Vīrs, ko guli celies augšā!» Atmodies, redz: divi vīri, ar lieliem kaļamem veseŗiem rokā, tura katrs savā galā lielu mucu un aicina šo klāt. Piegājis, ierauga pa spundes caurumu: muca pilna ar naudu: vienā galā zelta nauda, otrā sudraba. Šis tā kā drusku šaubījies, brīnījies tur; bet turētāji tikai labinājuši: «Grāb nu, grāb nu! Visas ķešas ber pilnas.» Sabēries arī tad, cik jau ķešās iegājis, un steidzies mājā. Bet gabaliņu pagājis, domājis: Jāizbeŗ ķešas te pie tā bēržeļa un jāiet atpakaļ vē1 sagrābties, viņi jau brīnum laipni, atdod vai visu mucu.»

Labi, izbēris un gājis atpakaļ. Gājis, gājis un nomaldījies. Un tā samaldījies līdz vakaram. Saulei rietot, tad par laimi izkļuvis pie baznīcas kroga uz lielceļa. Nu steidzies mudīgi vien pār purvu to pašu nobērto naudu vēl saglābt, bet arī tās nebijis vairs.

Vēlāk uz šīs pašas vecainītes uzcēluši Stimbenu krodziņu (tagad tai vietā ir Lielpurviešu mājas). Bet krodziņā nevarējuši pa naktim nemaz iemigt: arvienu līdz pusnaktij dzirdējuši zemes apakšā tik dikti kaļam, ka durvis dārdējušas; arī plēšas sadzirdējuši pūšam un naudu skanam. Pēdīgi gadījies viens vecis, tas ar Dieva vārdiem kalējus trīs reizes nolādējis, un tad bijis miers.