59. Zelma Mūrniece Cesvainē.Naudas racēji iztraucēti.
Nepilnu versti no Cesvaines Ruņģiem ir kuplām lazdām un liepām apaudzis neliels kalniņš, ko sauc par Naudas kalniņu. Kalniņam riņķī ir Ruņģu tīrumi un pļava, caur ko tek maza upīte. Gar kalniņu iet vecais lielceļš, kas pastāvot jau no zviedru laikiem. Runā, ka kalniņā esot aprakta nauda. Daudzi gribējuši naudu atrast, kāpēc kalniņš ir izrakņāts, un vēl tagad ir redzamas vecas bedres.
Reiz dzīvojuši divi linu kulstītāji: viens bijis taisns un godīgs; otrs blēdīgs un ļauns. Vienu nakti godīgais redzējis sapni. Viņš bijis Naudas kalniņā. Te tas dzirdējis tādu kā raudāšanu. Paskatoties: mazs vīriņš gauži raudot. Linu kulstītājs prasījis, kas tad šim kaišot. Vecītis atbildējis. «Kā 1ai es neraudu? Tur zem vecās liepas aprakta mana laime.» Kad pamodies, linu kulstītājs izstāstījis sapni arī savam biedram. Otrs padomājis un sacījis, ka tur vajagot būt naudai - iešot rakt. Kā sacīts, tā darīts -- aizgājuši arī un zem vecās liepas sākuši rakt. Rokot, rokot - uzrakuši podu, kas bijis pilns ar naudu. Tik daudz naudas ieraugot, blēdīgajam palicis žēl, ka puse no naudas būšot jāatdod otram. Te tam iešāvušās prātā nelabas domas: nogalināt biedru. Izdevīgu brīdi nogaidījis, viņš jau gribējis tam uzbrukt, bet tai pašā acumirklī no poda atskanējusi balss: «Es esmu lemta mieram, ne naidam!» Abi naudas racēji satrūkušies un skatījušies pēc poda, bet tas jau bijis pazudis.