Naudas racēji iztraucēti.

Pie Jaun-Gulbenes Mazuriju mājas ir kalniņš, kuram viena piegāze ļoti stāva, bet otra slīpa un nemanot pāriet līdzenumā. Kalniņa galotne noaugusi krūmiem, bērziem un vītoliem. Ap kalniņu vijas celiņš uz Mazurijiem. Reiz, senos laikos. naktī pār Mazuriju kalniņu jājis viens bruņinieks uz Vec-Gulbeni. Pie sedliem tam bijis krietns maisiņš zelta naudas. Piepēži no krūmiem izlēcis viens vīrs ar āvu rokā un uzbrucis bruņiniekam. Bruņinieks nepaguvis ne atjēgties, kas darāms, kad jau āva ķerts novēlies no zirga zemē. Uzbrucējs paņēmis maisiņu zelta naudas un gribējis doties projām, bet maisiņš bijis smags un tāpēc viņš to apracis turpat kalniņā pie veca vītola, zemē. Te no krūmiem parādījies vilku bars. Vilki saplosījuši un apēduši kā naudas racēju, tā bruņinieku ar visu zirgu. Pēc tam ļaudis bieži redzējuši kalniņā, pie vecā vītola naudu kaltējāmies. Tikai neviens nedrīkstējis iet naudu rakt. Tā nauda gulējusi zemē ilgus gadus. Vienā vasaras dienā bērni no tuvējām mājām gājuši uz kalniņu sēņot. Kalniņā, pie viena vītola tie ieraudzījuši vecenīti sēžam ar sēņu grozu rokā. Vecenīte teikusi bērniem, lai ņemot arī no viņas groziņa sēnes. Bērni gan papriekšu tā kā baidījušies un negribējuši ņemt sēnes no vecenītes groza, bet kad vecenīte ļoti lūgusi, ņēmuši ar'. Tikko viens no tiem piedūris roku pie sēnēm, tā grozs sabrucis, vecenīte pazudusi, bet pie bērnu kājām skanēdama sabirusi liela čupa spožas zelta naudas. Bērni naudu sagrābuši groziņos, aiznesuši uz māju un atdevuši vecākiem. Viens prātīgs vīrs devis padomu, ka vajagot kādu daļu no naudas nodot baznīcai. Bet bērnu vecāki neklausījuši viņa padoma, sabēruši naudu muciņā un aprakuši dārzā, bet tikko racēji nogājuši nost, tā muciņa izvēlusies no zemes un grabēdama aizritējusi atpakaļ uz Mazuriju kalniņu un pazudusi.