Naudas racēji iztraucēti.

Vysim zināms, ka Juoņa dīnas naktī var atrast naudu. Juoņa dīnas naktī naudas sorgi sasalosa piertī apsprīstīs par naudas uzglobuošonu un arī izzaper. Ka gribi nūzaklausīt un izzynuot, kur nauda nūglobuota, vajag apmaukt aramū zyrga komotu ap koklu, izkuopt uz pierts grīstu, tod var vysu dzierdēt un izzynuot, kur atsarūn nauda. Rrizi divēji puiši sasarunoj, aizīt un izkuop uz pierts. Vīns apmauc aramū zyrga komotu koklā, pīlīk ausi pi īsalnīcas cauruma un klausās. Tuo, kuram komots ap koklu, cvti nu pierts navar redzēt. Klausās, klausās - dzierd: ap pušnaktim sasalosa naudas šorgi piertī, izzaper un suok sprīst - stuostīt, kuram drūšā vītā nauda atsarūn, kuram nadrūšā. Sasarunoj divēji naudu puornest uz cytu vītu, a jis dūmoj klausīdamīs: «Es vīns pats aizīšu, un ka jī naudas skreini ness. naudu nu jīm atjemšu.» Nikuo nasacīdams ūtram, kurs sēdēja uz pierts jumta, nūkuop nu pierts un īt pēc tīm divējim, kuri sasarunuoja naudu puornest uz cytu vītu. Naudas sorgi atīt uz nūsacītū vītu pajem naudas skreini un nas. Daskrīn kluot puiss, dasaker pi naudas skreines un valk uz sevim, grib atjemt naudu nu nesējim, bet navar: tī divējūs stypruoki un raun jū pa ceļu leidza ar sevim. Puiss grib izzaraut, atstuot vysu un skrīt uz sātu, bet navar: naudas sorgi valk jū ar sevim. Tod jis puorsabeidis suok klīgt: «Ļautiņi gluobīt, ļautiņi gluobīt!» Saucīni izdzierd Juoņa nakts leiguotuoji, suoka skrīt paleigā un naudas sorgi palaidja puisi vaļā, a cytaidi byutu nūžņauguši. Kab jis pasacējis sovam ūtram draugam, jī obēji byutu naudu atjēmuši, a jis kai vīns pats daudzi gribēja, tai tikkū dzeivs pats tyka vaļā.