Naudu saņem tas, kam tā nolemta.

Striķu pagastā, pie Plaisu mājām, ir paliela ieleja, kuŗā divi ezeriņi. Vecos laikos visa šī ieleja bijusi viena vienīga ezera apklāta, bet Striķu kungs ievērojis, ka, ja pārraktu kādu šauru kalniņu, ezeru varētu nolaist. Pārracis kalniņu un nolaidis ezeru, palikušas tikai minētās acis: divi ezeriņi. Reiz Striķu kungam ezerā zvejojot. tīkls aizķēris lielu vāti, ko domājuši ar naudu pildītu. Kungs apsolījis, ka došot katram vilcējam pilnu cepuri naudas, ja vāti izvilkšot. Bet kad vāte bijusi izvilkta un uzplēsta, tad kungs vairs nedevis nekā un aizdzinis ļaudis projām. Tiklīdz kungs to izdarījis, sākusi vāte atpakaļ velties. Lai gan nu kungs &127;audis saucis, piesolīdams, ka tagad patiesi došot pilnu cepuri naudas, ja vāti apturēšot, bet ļaudis viņam vairs neticējuši. Lēnām tikai vilkušies pie darba, vāte jau bijusi ezerā atpakaļ, kad sanākuši. Kungs, nevarēdams naudas dabūt, licis ezeru nolaist, cerēdams tad naudu dabūt. Bet nekā! Nauda bijusi minētās acīs ievēlusies, kuŗas neiespēj nolaist.