5. Silamalas Vaivariņš Meņģelē. «Baltijas Vēstn.» p i e l. 1890. nr. 13. LP, VII, I, 1028, 7.

Meņģelieši kara laikā bija paslēpuši savu baznīcas zvanu ar baznīcas rīkiem Pulksteņa ezerā. Pēc kaŗa ļaudis nekavēdamies steidzās uz ezeru, gribēdami zvanu no ūdens laukā dabūt. Pēc dažām pūlēm arī izdevās to atrast un izvilkt. Viņi pilni prieka to nesa atkal uz baznīcu. Šī brīnuma vēsts par atkal atrasto zvanu nāca arī lielkungam ausīs. Viņš skrēja pa kaklu, pa galvu uz baznīcu un uzbļāva ļaudim: «Šo brīnum' pulksten brūķēt priekš dumm baur, tas ir grēks. Viņam būs tik priekš cēnig lēlkung sav mut atdarīt!» Tiklīdz lielskungs, zemniekus nicinādams, bija izteicis šos vārdus, zvans krita no nestavām zemē un vēlās uz ezeru tik ātri atpakaļ, ka panākt vairs nebija ko domāt. Nesēji vēl nebija 1āgā nojēguši, kas noticis, kad viļņi atkal par jaunu sedza viņu atrasto prieku. Visas pūles atkal atrast un ārā dabūt zvanu bija un palika veltīgas.