Tas noticis priekš daudz, daudz gadiem. Viens nabaga vīrs noredzējis sapinīs, ka pie veca celma aiz Smiltenes pagasta Sīkulēnu mājas siena šķūņa esot nauda, lai ejot zināmā naktī pulksten divpadsmitos, jo šī nauda esot viņam novēlēta. Kad vīrs pamodies, tad izdomājies šā un tā: vai iet, vai ne. Beigās nospriedis neiet, jo bijis bailes. Otrā naktī vīrs atkal nosapņojis par naudu un beidzot, pa sapinim, pie gultas pienācis vecs, salīcis vecītis un vīram pārmetis, kādēļ tas neejot. Nākamā dienā vīrs nodomājis iet un saņemt apslēpto naudu. Jau mājā vīrs nogriezis krietnu sērmūkšļa kūju un naktī gājis uz noteikto vietu. Kad nonācis pie šķūņa, tad sācis meklēt celmu. Beidzot arī to atradis, bet kad gribējis pie celma rakt, celms sācis degt un kur gadījies, kur ne - ap viņu apritinājusies liela sidraba čūska. Vīrs stāvējis un izbijies skatījies uz degošo celmu. Bet tad saņēmis dūšu un zvēlis ar kūju čūskai. Čūska sabirusi mazos gabaliņos, uguns acumirklī nodzisusi. Vīrs stāvējis pie celma lielā nesaprašanā. Kad vīrs gribējis pie celma rakt, tad ieraudzījis, ka viņam vienos sānos ir maza bedrīte, kuŗā vesela čupa tādu kā baltu zvīņu . Vīrs paņēmis dažas no tām un apskatījis. Tie bijuši sidraba graši. Vīrs piegrābis pilnu cepuri ar sidraba grašiem. No tās dienas nabaga vīram nekad vairs naudas netrūcis un tas dzīvojis laimīgi.