Mūsu pagastā pie viena saimnieka dzīvojis kalps. Par pusdienas laiku tas izgājis paēnī un apgulies. Līdz ko gribējis aizmigt, te nez kas viņu modinājis un sacījis: «Ko tu te guli? Te ir mana nauda aprakta, un to es gribu dabūt.» Kalps negājis projām. Te par laiciņu vēl kaut kas viņu modina un dzen prom. Kalps pieceļas, bet neviena neredz - tad sāk rakt. Rok, rok, kamēr izrok daudz podus pilnus ar naudu. Viņš baidās, ka citi neierauga un neatņem. Izraktos podus sarok citā vietā: Te par nelaimi atnāk saimnieks un prasa: «Ko te dari?» Kalps atbildējis: «Meklēju mālu, ar ko cauro podu aizlāpīt.» Kamēr kalps rok, saimnieks arī neiet prom. Te kalps rok un izrok podu naudas. Nu saimnieks saprot, ko īsti kalps meklē. Tagad saimnieks kalpu aizdzen projām un sāk pats rakt. Un cik izrok, to kalpam vairs nedod. Kad saimnieks prom, kalps atkal klāt un izrok vēl vienu podu un to saimniekam nerāda. Saimnieks sāk zaļi dzīvot ar izrakto naudu un drīz vien patērē visu naudu. Kalps savu podu taupa; ja ar kādu gabalu paņem, tad podā zīmes nav. Un tā naudas pods bijis pilns līdz mūža galam, bet saimnieka tukšs.