Tēvam bīš div dēli. Ka tēvs nomiris, ta vecākam dēlam novēlēš māju un jaunākam bīš jābūvējās laukā. Jaunākais dēls sapinīs noredzēš; ka šā daļā uz kalnīna esot aprakts naudas pods. Jaunākais dienā gāš uz to kalnīnu un sācis rakt. Racis, racis un uzracis ar naudas podu. Bet kā šis gribēš podu celt no bedres laukā. tā tas žvikst! šim no nagim prom un aizgāš uz citu vietu.. Tā, lūk, jaunākais nedabūš naudas poda rokā. Viņč nu par to noskaities un nospriedis, ka būvēšot sev māju taisni tai vieta, kur tas naudas pods rādījies. Tā ar jaunākais izdarīš. Viņč nu racis pudamentei grāvi un akal uzracis naudas podu. Bet ka šis gribēš podu izcelt, tā pods akal prom. Reiz, sestdienā, jaunākais aizgāš uz krogu, labi sametis un nācis uz māju pa pašu pusnakti. Bet ka nācis gar vecākā brāļa pirtīnu, ta pamanīš, ka pirtīnas lodzīnā vē spīd ugunc. Jaunākais domāš: «Uja, kas ta tik vēlu vē mazgājas?» un gāš pie lodzīna skatīties. Kā nu šis klusīnām dalavijies pie lodzīna, ta redzēš, ka pirtīnā mazgājas četri melli kungi un savā starpā spriež. Jaunākais sācis klausīties. ko šie te spriež. Vienc kungs sacīš tā: «Es esmu pavisīnās saraustījies to naudas podu stiepdams.» Ā, nu jaunākais sapratis, ka kungi ir velli un runā par naudas podu! Nu otrs kungs sacīš pretī: «Ka viņč tik zinātu, kā jādara, ta mēs visi četri vais nekā nevarētu padarīt!» -- «Kas to nu šim dos zināt?» sacīš akal vienc. «Ja viņč raktu pirmā ziemas svētku naktī, taisni pa pašu pusnakti, ta mēs visi četri ar vais nevarētu naudas poda aizstiept!» Nu jaunākais zināš, kas šim jādara, kā var dabūt naudas podu rokā. Pirmā ziemas svēku naktī jaunākais akal racis, un uzracis naudas podu un cēlis laukā. Nu naudas pods devies rokā. Kā jaunākais cēlis podu 1aukā, ta varēn rupa balss norūkusi: «Īš, kā uzminēš!»